Cilvēki balso ar kājām. Nu un?
Intervija ar Džefu Risomu no Gehl
Gehl ir viens no zināmākajiem vārdiem pilsētplānošanā un bieži tiek uzskatīts par aizsācēju vienkāršai, bet iedarbīgai idejai par cilvēkiem draudzīgu pilsētu. VEFRESH audio sēriju ietvaros man bija iespēja aprunāties ar Gehl partneri un inovāciju vadītāju Džefu Risomu (Jeff Risom), kas ikdienā pēta pilsētas dizaina, tehnoloģiju un cilvēku uzvedības mijiedarbību. Mūsu sarunas fokusā ir iedzīvotāju iesaiste viedas pilsētās veidošanā. Pilsētas infrastruktūras plānošanā iedzīvotāju līdzdalība ir paredzama – mums ir izstrādāti noteikumi, kā un kuros brīžos jārīko publiskā apspriešana, cik ilgi tai jānorit un tamlīdzīgi. Savukārt, ja domājam par dažādiem tehnoloģiju risinājumiem pilsētā, iedzīvotāju iesaiste vai nu izpaliek vai ir stihiska.
Viesturs Celmiņš: Vai uzskati, ka tā ir problēma, ka iedzīvotāji netiek iesaistīti pilsētas tehnoloģiju attīstībā?
Džefs Risoms: Jā, es varbūt apšaubītu pirmo pieņēmumu, ka esam panākuši sabiedrības iesaisti pilsētas infrastruktūras plānošanā. Realitātē sabiedrības iesaiste ir formāla. Mums joprojām ir tendence uzrunāt ļoti specifisku cilvēku grupu, lai saņemtu viedokļus par problēmām, kas skar tūkstošiem iedzīvotāju. Ar šādu pieeju mēs to jau pašā pirmsākumā nolemjam neveiksmei. Viedās pilsētas kontekstā mēs varētu situāciju labot, bet ironiskā kārtā mums ir tendence vienkārši izmantot digitālos rīkus kā mobilās lietotnes, saglabājot tos pašus jautājumus un pieeju. Tas nekādā veidā neatrisina galvenos trūkumus.
Problēma ir arī tajā, ka pilsētas plānošana un iedzīvotāju iesaiste notiek fragmentēti. Mēs atsevišķi runājam par ielu profiliem, par sabiedrisko transportu, par publisko ārtelpu. Katrs departaments atbild par savu tematisko vertikāli, bet integrēts skatījums no iedzīvotāju perspektīvas visbiežāk izpaliek.
Tieši tā! Iedzīvotāja pieredze apkaimē nav sadalīta attīstības, īpašuma vai satiksmes departamentos. Ja mēs patiešām vēlamies pieeju, kas fokusējas uz iedzīvotāja vajadzībām, mums jāpievērš uzmanība cilvēka ikdienas gaitām. Piemēram, kādu mājokli viņi vēlētos, kā viņi nokļūst skolā vai darbā? Kādas ir viņu mīļākās publiskās vietas pilsētā, kā un kur viņi atpūšas? Vai digitālie pilsētas pakalpojumi ir ērti, pieejami un intuitīvi? Ja mēs skatītos no šādas perspektīvas, mūsu izpētes process kļūtu sarežģītāks, bet iedzīvotājiem tas būtu saprotamāks un mazāk sadrumstalots. Protams, vieglāk pateikt nekā izdarīt, bet, ja reiz to mēģinām, būsim ambiciozi un darīsim kaut ko citādāk.
Ja Tu būtu atbildīgs par iedzīvotāju iesaisti viedas pilsētas plānošanā, kā Tu organizētu šo procesu?
Pirmkārt, es definētu viedu pilsētu kā tādu, kas spēj mācīties. Cilvēki būtībā balso ar kājām un mūsu darbs ir saprast šīs izvēles, rīcību un attieksmi, un, to pētot, mēs daudz ko iemācāmies. Piemēram, ja sabiedriskajā telpā neredzam bērnus vai cilvēkus ar invaliditāti, mums neviļus veidojas priekšstats par vietas pieejamību. Vai arī, ja kādā vieta ir dinamiska darba dienā, bet tukša brīvdienās, tas skaidri parāda – cilvēki ir spiesti te būt, bet viņiem šeit nepatīk. Tādēļ mēs mēģinām cilvēkiem uzdot jautājumus, kuros viņi ir eksperti. Ja kādā Rīgas daļā tiktu plānots jauns projekts, mēs nejautātu cilvēkiem – ko jūs vēlētos šeit redzēt? Mēs vaicātu - kuras ir jūsu iecienītākās vietas Rīgā? Pēc tam mēs ietu un izpētītu šīs vietas un skatītos, kas tur pavada laiku, kādas aktivitātes tur notiek. Mēs uzdodam cilvēkiem jautājumus, kuros viņi ir eksperti - par viņu dzīvi pilsētā.
Jūsu birojs strādā ar ideju par “jā platformām”. Kas ir šis princips un kā tas darbojas pilsētvidē?
Viskonkrētākais piemērs „jā platformai” ir no Ņujorkas, kur veicām etnogrāfisko izpēti Taimskvērā (Times Square). Cilvēkiem bija grūti aptvert, ka Taimskvērs – trokšņains, pilns ar mašīnām – varētu būt cilvēka mērogam atbilstošs, bet Ņujorkas parku un skvēru programma šo priekšstatu sagrieza kājām gaisā. Pēc tam pilsēta paziņoja – mēs nākošgad varam izveidot vēl 4 šādas vietas, vai Jums ir priekšlikumi, kur to darīt? Ja jums tas interesē, organizējiet savu kopienu, savāciet parakstus, deleģējiet cilvēkus, kas piedalītos tā veidošanā vai uzturētu šo publisko telpu. Savukārt mēs, kā pilsēta padarīsim to iespējamu – pārvietosim satiksmes plūsmu, veiksim pirmos ieguldījumus. Pilsēta būtībā pasaka, ja Jums nepatīk, droši klusējiet, dariet savas lietas, bet, ja vēlaties pārmaiņas, tad aktivizējiet vietējo kopienu un nāciet pie mums.
Taimskvērs pirms un pēc izmaiņām. Foto: Gehl
Vai Tev ir vēl kādi piemēri, kur šis princips materializējies un redzams pilsētvidē?
Viens piemērs ir no Kopenhāgenas, kur pilsēta aptaujāja iedzīvotājus par populārākajām vietām pilsētā un saņēma daudz atbilžu, ka cilvēkiem patīk atrasties uz tiltiem. Pilsētas vadība nekad nebija domājusi par tiltiem kā vietām, kur cilvēki gribētu atrasties, bet cilvēki vairākās aptaujās teica – man patīk tas tilts un šis mazais skatupunkts uz tā. Šīs atziņas deva pilsētai norādes, ka, nākotnē projektējot tiltus, vajadzētu apsvērt uz tām izvietot labiekārtojuma elementus atpūtai.
Kādi ir Tavi ieteikumi tiem no mums, kas strādā ar viedpilsētas risinājumiem?
Bieži vien viedā pilsēta ir kā risinājums, kas meklē problēmu: “Mēs izstrādājām šo jauno tehnoloģiju, paskatīsimies, kur mēs to varam pielietot?” Pirmais, ko es darītu šajā diskusijā, ir spertu soli atpakaļ, un mēģinātu saprast, kas vispār pilsētā notiek un kādas ir cilvēku aktualitātes.
Pilnu sarunu ar Džefu, kā arī sarunu ar Maiju Bergstramu par iedzīvotāju iesaisti Helsinku apkaimē Kalasatamā, klausies VEFRESH audio trešajā epizodē. Epizode latviešu valodā pieejama Spotify, kā arī citās lielākajās podkāstu vietnēs. Projekts tapis, pateicoties Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta atbalstam.
Viesturs Celmiņš,
Inovāciju kustības VEFRESH vadītājs